Apskates vietas Dikļu pils apkārtnē

Dikļu baznīca

Vēstures rakstos Dikļu baznīca minēta 1630. gadā. Tā bijusi ar kaļķa sienām un salmu jumtu. 1722. gadā baznīca pārbūvēta un celta tagadējos dievnama apmēros. 1848.gadā bojājumu dēļ baznīca vēlreiz pārbūvēta un tā ieguvusi tagadējo izskatu. Šajā baznīcā par mācītāju kalpojis rakstnieks Juris Neikens laika posmā no 1857. - 1867. gadam. Ērģeles iebūvējis Mārtiņš Bitlers no Jelgavas. Vieni no unikālākajiem mākslas darbiem Vidzemē Dikļu baznīcā ir kancele un altāris, kuri bagātāki rotāti kokgriezumiem, kas tapuši 17.gs. beigās un ir raksturīgi Rīgas koktēlniecības piemēri. Kokgriezumu autori ir Johans Daniels Šaus no Rīgas un Johans Valentīns Rahe no Igaunijas.

Altāra centrā glezna „Kristus krustā sišana” (autors nezināms). Virs altāra flīze ar tekstu: „Kas nāk pie manis, to es tiešām neatstumšu” /Jāņa ev. 6./

Zilaiskalns ar upurakmeni

Zilaiskalns ir tautas teiksmu apvīta un dzejnieku apdziedāta virsotne (127 m vjl.) Ziemeļrietumu Vidzemes pacēlumā apm. 10 km no Dikļu pils. Šis it kā zilā miglā tītais kalns atrodas purvaina līdzenuma vidū.

Nostāsti vēsta, ka senatnē Zilākalna apkaimē dzīvojuši daudzi zintnieki un vārdotāji. Ne tik senos laikos Zilākalna tuvumā dzīvoja un ļaudis dziedināja slavenā Zilākalna Marta, īstajā vārdā Marta Rācene. Martas brīnumdarītājas spēju liecinieku Latvijā ir simtiem. Pēc tam, kad padomju varas tik ļoti nemīlētā dziedniece nelabprāt pameta mājas Zilākalnā, viņa pārcēlās uz Raunu, taču līdz pat nāvei 1992. gadā ļaudis viņu turpināja saukt par Zilākalna Martu.

Pat Zilā kalna nosaukums dod norādes par to, ka vārds "Zilaiskalns" saistīts ar lietvārda sakni "sil" vai "zil", kas saistīta ar vārdu "zīlēt" vai krievu vārdu "sila" - spēks. Tiek uzskatīts, ka mazāka ietekme uz kalna nosaukumu bijusi īpašības vārdam "zils", kas raksturo apkārtnes purvu radīto zilas miglas plīvuru ap kalnu.

Zintnieks un zemes enerģijas pētnieks Totis (īstajā vārdā Jānis Neibergs) izpētījis, ka Zilaiskalns ir spēcīga svētvieta. Pētnieks uzskata, ka šādas spēka vietas vienmēr atrodas vismaz divu uguns āderu krustpunktu centrā, savukārt Zilākalnā krustojas četras uguns āderes, āderu krustpunktam apkārt cilvēku izveidoti 14 enerģijas un 1 uguns aplis. Zilākalna virsotnē iezīmēts šis spēka vietas centrs, kurā ir vislielākā enerģijas plūsma. Pie ieejas spēka vietā novietots arī senais Upurakmens (Akmens garums ir 90 cm, platums 60 cm un tam ir mākslīgi veidots 42 x 31 cm liels un 11 cm dziļš bļodveida dobums), kurš, reiz nogrūsts no kalna, tagad novietots kalna virsotnē, kur, domājams, arī bijusi tā īstā vieta.

Spēka vietās cilvēki uzņem pozitīvu enerģiju, raisās jaunas domas, rodas iedvesma. Par to liecina apstāklis, ka Zilaiskalns par iedvesmas avotu kalpojis daudziem latviešu literātiem. Par Zilokalnu rakstījuši Auseklis, Rainis, Kārlis Skalbe, Jānis Akuraters, Marta Grimma, Skaidrīte Kaldupe, Pāvils Rozītis, Māra Zālīte, Valdis Rūja.

Attālums no Dikļu pils: 10 km

http://www.latvia.travel/lv/zilaiskalns

Valmiera

Valmierā ir daudz arhitektūras, vēstures un kultūras pieminekļu. Valmieras likteņa lieciniece ir Svētā Sīmaņa baznīca, kas ir celta 1285. gadā. Sv. Sīmaņa baznīca ir viena no vecākajām akmens celtnēm Latvijā, kas savā arhitektūrā apvieno romāņu un gotisko stilu. Baznīcā ir K.K. Fogela – Fogelšteina altārglezna “Kristus Kārdināšana” un Eiropā nozīmīga meistara F. Ladegasta veidotas ērģeles.

Ordeņa pilsdrupas un pilsētas viduslaiku nocietinājuma paliekas pie Gaujas ir atgādinājums par Valmieras centru laikā no 13. gadsimta līdz mūsdienām. Saglabājušies tikai pils ārējo mūru fragmenti, kas daļēji iekonservēti, kā arī arheoloģiskajos izrakumos 80.-90.gadu mijā atsegtie pagrabi un dažu ēku sienu fragmenti. Pilsdrupas ir ievērojama atpūtas vietas valmieriešiem un Valmieras viesiem.

Dažos pilsētas rajonos saglabājušies 19.gs.-20gs. sākumā celtie koka un mūra apbūves paraugi, kā arī nozīmīgas 30-tajos gados celtās sabiedriskās ēkas – neo-eklektiskā Viestura vidusskola (1939.g), Valmieras 5.vidusskola (1940.g.)

www.valmiera.lv

Valmiermuižas alus

 Valmiermuižas alus saknes meklējamas jau tālajos zviedru laikos, kad netālu no Livonijas laiku pils tika uzbūvēts Pilskrogs. Turpinot Valmiermuižas viesmīlības tradīcijas, jaunā brūža saimnieki aicina ciemos pa muižas apkārtni un Valmiermuižas alus darītavu.

Viesi uzzinās, kā Valmiermuižas bagātā vēsture ir ietekmējusi alus tapšanu. Domājot par alus brūvēšanu, Valmiermuižas saimnieki nonāca pie atziņas, ka slavenai vietai piedienas slavens alus, tāpēc nolēma darīt visu, lai, dzerot alu, Valmiermuižu daudzinātu tuvās un tālās vietās. Tā no trīs veidu iesaliem un diviem dažādiem apiņiem ir tapis vienreizējs, veselas trīsdesmit dienas gatavināts alus.

Ciemošanās laikā Jums būs iespēja uzzināt, kā pa muižkungu modei smeķēt alu un kādus ēdienus vislabāk baudīt kopā ar to. “Valmiermuižas alus” darītavas apmeklējuma un alus degustācijas ilgums – 1,5 stundas.

Attālums no Dikļu pils – 22 km

Ekskursijas cena – 16 Ls / 2 pers. Sākot no 4 personām 4 Ls / pers.

www.valmiermuiza.lv

Gaujas tramvajs

Valmierā ir tapis pirmais Gaujas tramvajs Latvijā! Gaujas tramvajs kursē gar Valmieras ainaviskākajiem vietām un ikdienu tas pietauvojās Valmieras pilsētas piestātnē, lai izvizinātu valmieriešus un tās viesus!

Attālums no Dikļu pils – 22 km

Katru darba dienas vakaru plkst. 18:30, 19:30, 20:30

Brīvdienās un svētku dienās plkst. 12:00; 13:00; 16:00; 17:00; 18:00

Publisko braucienu cenas

Pieaugušiem Ls 1,50-

Bērniem no 8-15.gv. Ls 1,-

http://www.ezi.lv/lv/notikumi/saturs/gaujas-tramvajs

Latvijas lielākā stārķu kolonija

Netālu no Matīšu un Vecates pagastu robežas vecu lapegļu alejā mājo Baltijā lielākā balto stārķu kolonija. Turklāt šī svēteļu kolonija ornitologu aprindās ir atzīta arī par Eiropā vistālāk uz ziemeļiem izraudzīto balto stārķu masveida ligzdošanas vietu. Latvijas ornitoloģijas biedrības biedrs Arnis Bērziņš, deviņdesmito gadu sākumā kolonijā esot konstatētas vienuviet pat 34 ligzdas. Ja katrā mitinās stārķu pāris, kas audzina divus vai trīs mazuļus, tad pēc viņa aplēsēm togad kādreizējās Mīlītes muižas apkārtnē ir mituši ap 150 svēteļi. Viņaprāt, šī vieta putnus pievelk gan ar Burtnieka tuvumu, gan bagātīgo barības bāzi. Kolonijas apkārtnē ir daudz grāvju, dīķīšu un slapju pļavu. Pavisam valstī esot ap 15 svēteļu koloniju. Savukārt par koloniju tiekot dēvēta tāda vieta, kur puskilometra radiusā ir vairāk nekā trīs ligzdas.

Attālums no Dikļu pils – 36 km

http://www.burtniekunovads.lv/balto-starku-kolonija-pie-milites-muizas

Sietiņiezis

Lielākais baltā smilšakmens atsegums Baltijā - 15 m augsts, 400 m plats. Piknika vietas.

Viens no Latvijas skaistākajiem iežiem. Devis nosaukumu tuvējām Sietiņu mājām, nosaukums cēlies no tā, ka iezis bagātīgi izrobots. Reti sastopams tik ārkārtīgi daudzveidīgs iezis kā Sietiņš. Te nav vienlaidus smilšakmens siena, bet ir topoša arka, ala ar 2 izejām, nišas, milzīgs stabveida cilnis, it kā kontrforsu atbalstītas platformas, plaisas un šauras dzegas.

Iezis dalās 2 atšķirīgos posmos. Pirmais posms - vienlaidu, apakšā gandrīz vertikāla 200 m gara, ap 13 m augsta lēzeni ieliekta krauja, kur no ūdens līmeņa līdz 6 m augstumam atsedzas dzeltenīgi balti Gaujas svītas smilšakmeņi. Atsegumā redzamas noslīdeņu krokas, dubults slīpslāņojums, melni smago minerālu koncentrātu slānīši, izskalojuma virsmas un māla olīši. Virs tiem seko 6 - 7 m

Otrais posms sākas vairāk uz dienvidiem. Te smilšakmens atsegumi ir tālāk no upes. Kraujas apakšējā daļa apaugusi ar krūmiem un kokiem, no upes gandrīz neredz. Šī daļa ir saposmota, vietām klints līdz 15 m augsta. Daudz dažāda platuma plaisas. Tās bojā klinšu kāpēji, pa tām kāpelējot, kaut arī te kāpelēt aizliegts. Ir ierīkotas takas pa augšu un apakšu. Te atradās Latvijas dižākā dabiskā arka. Blakus atrodas ala, kam abi gali vaļā, kā arī 15 m augsts smilšakmens stabs. Bez tam jāpiemin arī Velna papēdis - plaisu ierobežots smilšakmens izcilnis ar platformu galā, kas ar laiku var kļut par smilšakmens stabu. Tālāk dienvidos - sengrava, kas beidzas ar lielu vertikālu trīsstūrveida plaisu. Sietiņiezī atrodamas divas prāvas nišas. Sufozijas piltuves, no kurām lielākā ir 7 m dziļa, diametrs 8 metri.

150 m tālāk ir neliela okera atradne, ko veidojuši avoti.

Sietiņieža dabiskā arka sabruka 1975. gada vasarā. Velve bijusi 4 m plata. Bijusi izcilākais Sietiņieža veidojums. Bijusi daudzkārt lielāka par Liepas Ellītes arkām. Šī arka bija izveidojusies šaurā, upei paralēlā smilšakmeņu šķautnē, kuru no ielejas nogāzes norobežo sengrava ar piltuvveida padziļinājumu. Arkas augstums no nogāzes pamatnes bija 7 m. Caur to gāja 5 m augsta un līdz 8 m plata eja, kuras velves platums bija 4 m, biezums 2 m. Pāri arkai gāja norobežota tūristu skatu taka. Arka palielinājās, nogrūstot šmilšakmeņiem no velves apakšas, ko paātrināja uzrakstu skrāpētāji. Tagad arkas vietā smilšakmens šķautnē liels robs. Tepat līdzās veidojas jauna arka.

Sietiņieža Velnala - Sietiņieža D daļas ziemeļos, pie iegruvuma, 10,5 m gara. Ala unikāla ar to, ka tai abi gali vaļēji - te veidojas arka netālu no bijušās Sietiņieža arkas vietas.

Stabs - blakus iegruvumam un alai atgādina milzīgu, 15 m augstu "cukurbieti". Tas stāv vertikāli, ar vienu sānu nedaudz turēdamies pie klints sienas. Divas nišas D daļā.

Attālums no Dikļu pils – 35 km

http://www.gnp.lv/sietiniezis

LIMBAŽU PILSĒTAS VĒSTURISKAIS CENTRS

Limbažu pilsētas vēsturiskais centrs ir valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis, tā plānojuma struktūra, neraugoties uz vairākus gadsimtus lielo vecumu un apbūves vairākkārtēju zaudēšanu, ir nozīmīgi ar savu nemainīgumu.

Pilsētas centra ielu tīkls veidojies 13. gadsimtā uz senajiem ar lībiešu apmetni saistītajiem ceļiem. Viduslaiku plānojums pilsētas centrālajā zonā ar nelielām izmaiņām saglabājies līdz mūsdienām- Limbažu centra kopējā konfigurācija bijusi iecerēta kā ideāls aplis, kas bija saistīts ar tieksmi pēc formu skaidrības un simetriskas sakārtotība, kas atbilda viduslaiku priekšstatiem par dievišķo harmoniju un skaistumu un atspoguļoja visuma kārtību. Lielākā daļa pašreizējās vecpilsētas apbūves veidojusies 18.- 19. gadsimtā.

Attālums no Dikļu pils – 37 km

www.limbazi.lv

Skaņaiskalns

Viens no Latvijas populārākajiem ģeoloģiskajiem veidojumiem. Tas kā stāva klints siena paceļas Salacas kreisajā krastā nepilnus piecus kilometrus no Mazsalacas.

Skaņais kalns ir izcili ainavisks atsegums, kas ekskursantiem vislabāk apskatāms no labiekārtotā pretējā krasta, kur ir ērta piebraukšana, automašīnu stāvlaukums, un nojumes ar soliņiem, kur atpūsties un patverties no lietus. 

Visgludākā lielā klints Latvijā, ap 12 m augsta, 90 m plata. Kopējais kraujas augstums ir 19 m.

Smilšakmens siena ir nedaudz ieliekta, tāpēc dod unikālu akustisko efektu - neparasti skaidru atbalsi. Turklāt klausītājam rodas iespaids, ka sarunbiedrs pārkļuvis pāri upei Skaņā kalna virsotnē un sarunājas no turienes.

Skaņā kalna atbalss ir vienīgā šāda veida atbalss Latvijā, un līdz ar to - leģendām apvīta un aizsargājama kā svarīgs dabas mantojums.

Taču atbalsi jāprot izvilināt. Tā atkarīga ne tikai no izvēlētās runāšanas vietas, bet arī laikapstākļiem un gaisa atmosfēras spiediena. Lai cik tas būtu dīvaini, kliedzot pret klinti, īsti skanīgu atbalsi nevar sadzirdēt, bet mierīga, skaidra runa vai dziedāšana drīzāk dos vajadzīgo efektu.

http://www.mazsalaca.lv/lv/sadala/dabas-objekti/skanaiskalns

Attālums no Dikļu pils – 46 km

Ekskursijas cena – 1 Ls / pers.

Cēsis

Cēsis ir ne tikai viena no vecākajām, bet arī latviskākajām pilsētām. Krāšņām dabas ainavām un vēstures liecībām bagāta, tā iemieso intriģējošu senatnes garu un mūsdienīgu pašapziņu. Gan Cēsis, gan Cēsu novads ir viens no Vidzemes apceļotāju lielākajiem vilinājumiem.

Cēsis dibinātas 1206.gadā un ir trešā vecākā pilsēta Latvijā. Liecības par apdzīvotību Cēsīs sastopamas sākot no IV gs. Straujāko attīstību Cēsis piedzīvoja Livonijas laikos, kad pilsēta izveidojās par Livonijas galvaspilsētu un Vidzemes galveno attīstības centru. 1323.gadā Cēsis iegūst pilsētas tiesības. 1367.gadā Cēsis iestājas Hanzas pilsētu veidotajā Ķelnes konfederācijā.

Cēsu pilsētas galvenās vērtības ir tās parki un dārzi, kultūrtūrisma un sporta infrastruktūra, vairāk kā 10 ūdenskrātuves, tīra vide.

421,7 ha pilsētas teritorijas aizņem parki un zaļās teritorijas, kuras ir paredzēts saglabāt kā pilsētas dabas pamatni. Daļa pilsētas - 1.8 km2 atrodas Gaujas Nacionālā parka teritorijā, kas ir nacionālas nozīmes aizsargājama dabas teritorija.

Attālums no Dikļu pils – 54 km

www.cesis.lv

Gaujas Nacionālais parks

Gaujas nacionālais parks ir Latvijas lielākais un vecākais nacionālais parks, kas dibināts 1973. gada 14. septembrī. Parks atrodas Vidzemē - Rīgas, Valmieras un Cēsu rajonu teritorijā. Tā platība ir 91745 ha.

Parka teritorijā atrodas Gaujas senlejaParka teritorijā atrodas trīs pilsētas: Cēsis, Sigulda un Līgatne. Lielākie ezeri ir Ungura ezers, Vaidavas ezers un Raiskuma ezers.

Tūristu iecienītākās vietas ir – Gūtmaņala, Zvārtes iezis, Līgatnes dabas taka, Līgatnes pārceltuve.

www.gnp.lv